SIA MPS "Vecauce" vēsture aizsākusies 1921.g., kad Latvijas universitātes Lauksaimniecības fakultātes padome par piemērotāko praktisko darbu veikšanai atzina "Vecauces" muižu, kas atradās pie pašas Auces, 1.5 km no dzelzceļa stacijas.
"Vecauce" atrodas Zemgalē, taču te sastopami gandrīz visi valstij raksturīgākie augšņu tipi. Saimniecības dibinātājs un pirmais direktors bija profesors Jānis Bergs. Saimniekošana sākās 1921. gada aprīlī, pirmās platības bija 388.8 ha no tiem 213 ha aramzeme. Jau kopš dibināšanas pirmajām dienām "Vecaucē" sākās rosīgs izmēģinājumu un pētniecības darbs. Viņa vadībā iekārtoja pirmo visu katedru izmēģinājumu lauku, kura platība bija 20 ha, šobrīd 60 ha. Vēlākos gados saimniecības platību palielināja un jau 1934. gadā tā bija 401 ha. Sakās vispusīgs darbs augkopībā un lopkopībā. Pēc J. Berga ierosinājuma sāka audzēt ārstniecības augus un garšaugus.

Saimniecība turpināja darboties arī II Pasaules kara laikā, izdevās izglābt 25 Latvijas brūnās govis, 12 zirgus, 11 cūkas, 15 aitas. Pēc kara ar katru gadu palielinājās saimniecības ganāmpulks.

Kara laikā saimniecības lauki bija neapstrādāti, apauguši krūmiem un nezālēm, izvagoti ar tranšejām un tanku grāvjiem. Visus laukus nevarēja apstrādāt nenovākto mīnu un šāviņu dēļ. Augļu dārzs kara laikā bija stipri izpostīts: augļu koki sašauti, visas dārza platības izvagotas ar tranšejām un apakšzemes izbūvēm, siltumnīcas sagrautas. 1947. gadā uzsāka jauna dārza stādīšanu un pēckara gados augļu dārza platība aizņēma 31 ha.

Kara gados saimniecībā galvenais bija visa sasniegtā saglabāšana. Tomēr frontes darbības rezultātā ēkas un ražošanas līdzekļi bija nopostīti, pateicoties saimniecības darbinieku pašaizliedzībai, izdevās saglabāt dažus zirgus un vairākas govis. Pēckara periodā vajadzēja visu atjaunot un no saglabātiem dzīvniekiem veidot ražīgus ganāmpulkus. Tobrīd lauksaimniecība bija orientēta uz citām saimniekošanas metodēm – lielām saimniecībām. Arī "Vecaucei" primārais bija produkcijas ražošana, bet zinātne, studentu prakse bija pakārtota. Vispirms atjaunoja un modernizēja vecās ēkas, tad atbilstoši valsts izstrādātajiem projektiem celti un iekārtoti ražošanas objekti.

Līdz 1945. gadam saimniecības platība būtiski neizmainījās. Pēckara periodā papildus apstrādāja saimniecības teritorijai robežojošās zemes, kuras to īpašnieki bija atstājuši. Vislielākā platību palielināšana bija 1956./1957. gadā, kad pievienoja teritorijas no Auces un Bēnes padomju saimniecībām. Saimniecība sasniedza 2315 ha lauksaimnieciski izmantojamās zemes.

Lopkopībā sāka veidot produktīvus dzīvnieku ganāmpulkus. Svarīga nozīme bija zirgiem, tāpēc veidoja divus izmantošanas virziena tipus: smagā tipa – Ardeņus un smagā siltasiņu tipa – Oldenburgas zirgus. Ja sākuma gados zirgus vajadzēja iepirkt, tad jau 1939. gadā tie bija pašaudzēti un vairākus varēja pārdot. Arī pārējo dzīvnieku sugām tos vajadzēja iepirkt, bet dzīvnieku ražība neapmierināja. Esošos dzīvniekus uzlaboja ar augstvērtīgiem vaisliniekiem, rezultātā tika izaudzēti dzīvnieki, kuri bija vieni no labākajiem Latvijā. Jau ar pirmajiem pēckara gadiem "Vecaucē" aizsākās aktīvs Latvijas brūno govju pilnveidošanas darbs. Saimniecībā liela uzmanība tika pievērsta liellopu mākslīgajai apsēklošanai. 1957. gadā uz mākslīgās apsēklošanas punkta bāzes "Vecaucē" nodibināja vienu no pirmajām liellopu mākslīgās apsēklošanas stacijām republikā.

Tika iekārtota moderna vistu kūts un pirmā bišu vaska pārstrāde Latvijā.

Pēckara periodā "Vecauce" izveidojās kā ekonomiski spēcīga saimniecība, uz 1960. gada 1. janvāri kopējā zemes platība bija 3122 ha, tai skaitā 2424 ha lauksaimnieciski izmantojamā zeme. Sākotnējās sēklkopības darbs aizsākās 1962. gadā.

Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados "Vecauce" uzplauka saimnieciskajā ziņā, tika būvētas ļoti daudzas ražošanas, un dzīvojamās ēkas, iegūtas augstas laukaugu ražas un sasniegti augsti produkcijas ražošanas rādītāji.

"Padomju gados" strauji palielinājās lopu skaits un to ražības rādītāji. Ievērojami palielinājās laukaugu platības un to ražība. 1978. gadā "Vecaucē" bija 1830 liellopi, 2045 cūkas un 420 aitas. Vidējais izslaukums no govs 1978. gadā bija 4404 kg, dzīvsvara pieaugums diennaktī liellopiem bija – 621 gr, cūkām – 434 gr. Vidējais nocirpums no aitas bija 4.4 kg. Vidējā graudaugu raža - 37 c/ha, kartupeļu – 241,4 c/ha, lopbarības sakņaugu – 499 c/ha un daudzgadīgo zāļu siens – 51 c/ha.

Padomju gados saimniecība darbojās uz PSRS Augstākās ministrijas 1947. gada 22. marta apstiprinātā nolikuma pamata. Mācību un pētījumu saimniecība bija tieši pakļauta Latvijas Lauksaimniecības Akadēmija rektoram. Līdz 1956. gada 1. jūlijam tā ietilpa PSRS Augstākās izglītības ministrijas sistēmā, bet ar 1956. gada 1. jūliju, saskaņā ar PSRS KP CK un PSRS Ministru Padomes 1956. gada 6. jūnija lēmumu Nr. 774 un PSRS Augstākās Izglītības ministra 1956. gada 19. jūnija pavēli Nr. 517, PSRS Lauksaimniecības ministrijas sistēmā, bet ar 1960. gada 1. janvāri – LPSR Ministru Padomes Augstākās un vidējās speciālās izglītības valsts komitejas sistēmā. Saimniecības ikgadējos uzdevumus konkretizēja saimniecības ražošanas – finansu plāns, ko apstiprina Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijas rektors.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas saimniecībai atkal bija jāpārkārto ražošana atbilstoši tirgus prasībām. Šobrīd saimniecība nodarbojas ar graudu, rapša sēklu audzēšanu, sēklas materiāla pavairošanu, dārzkopību. Lopkopībā svarīgākā ir piena ražošana un gaļas šķirņu liellopu audzēšana. Pēdējos gados kā augkopībā, tā lopkopībā vecā padomju tehnika tika nomainīta ar modernu un jaudīgu rietumvalstīs izgatavoto.

Vecauces vadītāji: profesors Jānis Bergs (1921 – 1927), docents Jānis Apsītis (1927 – 1928), docents Jānis Vārsbergs (1928 – 1929), docents Pāvils Kreišmanis – Kvelde (1929 – 1939), profesors Paulis Dermanis (1939 – 1944), docents Jānis Lucāns (1944), asistents Kārlis Brencis (1944 – 1945), agronoms Žanis Eglītis (1945 – 1946), agronoms Jānis Alksnis (1946 – 1952), docents Oskars Kulitāns (1956 – 1957), zootehniķis Juris Ārents (1952- 1986), inženieris Ludvigs Teteris (1986 – 2003), ekonomists Aivis Aizsilnieks (2003 – 2008), agronome Iveta Grudovska (2008 - 2014) un agronoms Indulis Ieviņš (no 2014).

Zinātniskais darbs "Vecaucē" aizsākās jau ar tās dibināšanu. Pirmskara periodā saimniekošanas mācību katedra pētīja darba spēka jautājumus, noskaidroja lauku kultūraugu ražošanas pašizmaksu. Laukkopības katedra pētīja augsnes apstrādāšanu, struktūru, temperatūru, ūdens izgarošanu no augsnes, tās mēslošanu, nezāļu un kaitēkļu apkarošanu. Augkopības katedra pētījumus veica ar dažādām augu kultūrām, ieskaitot kukurūzu, prosu, pupas, sinepes, rapsi, tabaku un citiem augiem. Plaši pētījumi tika veikti arī lopkopībā: govju ēdināšanas ietekme uz dažādiem fizioloģiskiem procesiem, govju labsajūtu, teļu ēdināšanu, govju slaukšanu u.c. Cūkkopībā – dažādu ēdināšanas līmeņu un režīmu ietekme uz produktivitāti. Aitām pētīja jēru attīstību atkarībā no izēdinātās barības, minerālvielu un barības līdzekļu ietekmi uz vilnas kvalitāti. Pētīja bišu šķirņu noderību Latvijas apstākļos, dažādu stropu konstrukciju piemērotību dravošanai. Zinātnieku un studentu vajadzībām bija iekārtota laboratorija, kur gadā veica apmēram 2000 analīžu.

Pēckara periodā Agronomijas fakultātes zinātnieki veica pētījumus dažādu augkopības kultūru šķirņu izveidošanā un Padomju Savienībā izaudzēto graudaugu, kartupeļu u.c. kultūru piemērotību Latvijas apstākļiem.

Izmēģinājumu lauks no jauna tika veidots 1993. gadā. Augkopības izmēģinājumi un demonstrējumi aizņēma 30 ha, bet kopā ar bioloģiskajiem laukiem – 60 ha. Ar 1998. gadu aktivitātes strauji pieauga, ar katru gadu izmēģinājuma laukā vairāk iesaistījās LLU mācību spēki un visu līmeņu studenti.

Jau ar pirmajiem saimniecības dibināšanas gadiem notika studentu apmācībā. Trešā kursa studenti ik gadus izmēģinājumu un prakses saimniecībā pavadīja vasaras periodu no aprīļa pēdējās dekādes līdz oktobra pēdējai dekādei. Studentu – praktikantu skaits 1926. – 1938. gadam bija robežās 32 – 74 gadā. Studentu apmācību sastādīja praktiskie darbi, dežūras, semināri, darbi izmēģinājumu laukos, ekskursijas un materiālu vākšana diplomdarbiem. Studenti piedalījās svarīgākos saimniecības darbos. Atkarībā no praksē esošo studentu skaita, viens līdz divi studenti dežurēja vienu nedēļu atsevišķās saimniecības nozarēs. Dežurantu pienākums bija iepazīties ar nozari, piedalīties svarīgākajos darbos – govju kūtīs, ganībās, cūku fermās, aitkopībā, zirgkopībā, putnkopībā, bišu dravā, ārstniecības augu nozarē, augkopības un laukkopības izmēģinājumos. Iegūtos novērojumus dežuranti aprakstīja pārskatos, kurus pasniedzēju vadībā iztirzāja. Studentu praktiskās nodarbības rīkoja laukkopības izmēģinājumu un saimniecības laukos. Vasarā ik dienas 5 – 8 studenti strādāja izmēģinājuma lauciņos. Praktiskos darbos lopkopībā studenti veica dzīvnieku tīrīšanu, nagu griešanu, barības devu sastādīšanu, barības izvērtēšanu, dzīvnieku attīstības novērtēšanu, kontrolēja izslaukumus un praktiski mācījās govju slaukšanu.

Prakses laikā vairums studenti vāca materiālus diplomdarbiem un pēc prakses beigšanas turpināja darbu "Vecauces" mācību kabinetos un laboratorijās.

Kopš 1957. gada līdz 60. gadu beigām "Vecaucē" vienu studiju gadu pavadīja Agronomijas un Zootehnikas fakultāšu studenti, kuri šeit apguva ne vien praktiskās darba iemaņas, bet arī teorētiskos mācību kursus. Līdzās izmēģinājumu un prakses bāzes nostiprināšanai, saimniecībai bija jāattīsta arī ražošana. Studentu praktizēšanās notika kā izmēģinājumu laukos, tā arī dzīvnieku mītnēs. Pirmskara periodā nepārtraukti notika ražošanas bāzes modernizācija un jaunu ēku celtniecība. Arī studentu apmācībai un pētījumu veikšanai tika celtas ēkas. Līdz 1934. gadam pusi no jaunbūvēm un remontam izdotās naudas sedza valsts, vēlāk ar saimniecības līdzekļiem. Saimniecības esošie darbarīki un mašīnas tiek nomainīts pret tiem laikiem modernu aprīkojumu.

Kara laikā prakses bāze bija iznīcināta, reizē ar saimniecības atjaunošanu atsākās arī prakses, kur 1956./1957. mācību gadā visi Agronomijas un Zootehnikas fakultātes studenti visu mācību gadu praktizējās un mācījās "Vecaucē". Prakses tika organizētas līdzīgi pirmskara periodam. Sešdesmitajos gados prakse bija tikai vasarās. Pēc mācību un pētījumu saimniecības "Jelgava" izveidošanas, prakse "Vecaucē" samazinājās. Mainoties studiju plāniem, mainījās arī prakšu laiki uzdevumi un norise. Tika organizēta trīs nedēļu prakse LF 1. kursa studentiem lopkopībā. Studenti piedalījās arī ābolu ražās novākšanā.  Vēlāk tika mainīti mācību plāni un ieviesta divu nedēļu prakse LF1.kursa studentiem, vienu nedēļu prakse VMF studentiem un divas nedēļas – LIF studentiem. Pirmsdiploma prakses veica vairāki LF un VMF studenti. Kopš 1999. gada apmēram 900 studenti apgūst priekšmetu "Praktiskā lauku saimniecība" un "Vecaucē" pavada vienu nedēļu. Praktiskās darba iemaņas apgūst ap 150 vidējo profesionālo mācību iestāžu audzēkņi.